Rallijā navigē ar 100 gadus vecām ierīcēm

Lai gan GPS precizitāte kļuva piemērota navigācijai tikai 2000. gadā, navigēja jau iepriekšējā gadsimtā. Sākumā izmantoja mehāniskus, vēlāk jau elektroniskus līdzekļus.

Dakaras rallijā, kas norisināsies 02.01.-14.01.2017., Igaunijas motociklisti izmanto jau 100 gadus izmantotus darbdrošus karšu ruļļus. No tiem troksnī un putekļos dažkārt ir vairāk labuma nekā no klasiskajiem navigatoriem. Turklāt uz šādiem ruļļiem var būt arī trases leģenda, kas ļauj nojaust priekšā gaidošos līkumus.

Pirmie auto navigatori patiesībā bija karšu ruļļi, kurus varēja nostiprināt uz automobiļa instrumentu paneļa un ritināt uz priekšu, atbilstoši kustībai.

Šie karšu ruļļi ceļotāju kabatās bija bijuši jau vairākus gadsimtus, taču automobiļos pirmo reizi nonāca 1920. gados. Patiesībā navigatorus ar rullī satītām kartēm var atrast vēl senākā pagātnē – pat 1920. gados.

Prasmīgi smalkmehāniķi ierīci ievietoja pulksteņa izmēra korpusā un to varēja nostiprināt uz rokas ar pulksteņsiksniņu.

The Plus Fours Routefinder vārdā nosauktajā sistēmā ietilpa korpuss ar diviem ruļļiem, rullim bija jāiegādājas čeka printera papīra rullim līdzīgs karšu rullis, kas aizvadīja no kāda zināma punkta A uz citu zināmu punktu B. Krustojumos karte bija ar roku jāpagriež uz priekšu, un tad jādodas uz nākamajām krustcelēm. Papildus kartes malā bija redzamas šķērsotās jūdzes. Diemžēl šis izgudrojums

nenonāca diezgan plašā lietošanā, drīzāk pievienojoties 20. gadsimta dīvainībām, šobrīd tas ir izstādīts Londonas Britu bibliotēkā kā aizraujošs tehnikas vēstures eksemplārs. Pašlaik par viltīgo izgudrojumu var teikt, ka tas vēl pārāk apsteidza laiku, jo 1920. gados pārvietojās pārāk maz automobiļu, lai šāda ierīce būtu nonākusi pie masām. Tāpat ceļu izvēle pieejamajās kartēs bija diezgan ierobežota.

1930. automobiļu uz ielām bija jau vairāk, tādēļ varēja domāt arī par to navigāciju-papildaprīkojumu. Viens no pirmajiem bija Itālijā ražotais Iter Avto – uz instrumentu paneļa nostiprināms korpuss ar plašu logu kartes lasīšanai. Šis neveiklais, lielais auto navigators it kā jau atgādina mūsdienu navigatoru, tomēr ir vēl ar mehānisku kartes sistēmu. Salīdzinājumā ar Plus Fours Routefinder, šis bija jau solis uz priekšu – karte nebija jāgriež uz priekšu ar rokām, bet ierīce bija savietota ar spidometra trosi un pagrieza rulli atbilstoši braukšanas ātrumam daudz-maz pareizā tempā. Dārgs papildu aprīkojums rādīja krustojumus un vienmēr “pagrieza” karti braukšanas virzienā. Laiku pa laikam kartes griešanas temps bija jākoriģē, jo šāds mehānisks risinājums nevarēja būt ļoti precīzs.

1960. General Motors ar mērķi palīdzēt automobiļiem, kas šķērso garās ASV šosejas, nolēma izveidot ierīci DAIR (Driver Aid, Information & Routing), kas šosejas informāciju nolasīja no perfokartēm (kur jānogriežas, kādas ceļazīmes ir priekšā, kur sākas ātruma ierobežojums un cik ilgi vēl ir jābrauc taisni), papildus pa radio saņēma informāciju par uz ceļa esošajiem šķēršļiem un avārijas situācijām. 60. beigās auto navigatoru attīstība turpinājās jau ārpus automobiļa – Vācijā tika izmēģināti t. s. gudrie lielceļi, kur atradās nelielas radio bākas, kas sniedza papildinformāciju uz automobilī esošo ierīci. Vispirms, protams, bākas pateica, kur atrodas, taču no tām varēja saņemt arī mainīgu informāciju par ceļa apstākļiem un ātruma ierobežojumiem. Tomēr arī šī sistēma vēl apsteidza savu laiku, un papildus testa lielceļiem parastie lielceļi vēl tuvākajā pusgadsimtā netika padarīti gudri.

1995. gadā Oldsmobile izlaida GPS signālu lietojošo sākotnēji diezgan neprecīzo, taču uz šosejām starp pilsētām noderīgo GuideStar, kam bija elektronisks tablo un GPS signāla uztvērējs. Satelītos balstītais auto navigators bija tēma arī raidījumu sērijā “Beyond 2000”, kas iepazīstināja ar nākotnes risinājumiem, esot tikpat karsta ziņa kā pašlaik pašbraucošie automobiļi. Lai gan tad apgalvoja, ka lai cik labs nebūtu navigācijas asistents, tas neaizstāj kārtīgu auto vadītāju.

Video: https://youtu.be/NCGmxk3H44g?t=6m20s

(Auto navigācijas daļa sākas 6:20)